DAŽAS ATBILDES UZ VIENKĀRŠIEM JAUTĀJUMIEM

skaidrojumi par jēdzieniem, kas veido mūsu valsts tiesiskos pamatus

LATVIJAS REPUBLIKA UN KO TAS NOZĪMĒ? 

Republika ir valsts iekārta, kurā valsts varas augstākās institūcijas ir pilsoņu ievēlētas uz noteiktu laiku. Valsts varas avots ir pilsoņu kopums. Valsts varas augstākās amatpersonas ir vēlēti pilsoņu pārstāvji, kuru uzdevums ir veidot likumus un tiesisko vidi, kas der visiem pilsoņiem, ne tikai dažiem. Valsts varas centrs nav kāds "nācijas līderis", lai kā arī viņu sauktu - karalis, prezidents, imperators, cars, bet "Likuma vara". Likums nosaka, kā mums dzīvot un likums visiem ir viens, neatkarīgi no izcelsmes, mantiskā stāvokļa vai kādiem citiem nosacījumiem. Nosaukums radies no latīņu res publica — sabiedriska lieta, kas, mūsuprāt, skaidri iezīmē šādas valsts pamatbūtību. Kopējs pilsoņu veidots instruments, ar kuru mēs veicam lietas, kas nav katram atsevišķi padarāmas. 

demokrātija vai vairākuma vara?

Demokrātija paredz tautu (pilsoņu kopumu) kā suverēnās (augstākās, neatkarīgās) varas avotu. Tomēr katram pilsonim ir tiesības, ko parasti nosaka jau valsts pamatlikumā (konstitūcijā) un ko nevar vis ar vienkāršu vairākuma gribu ne atņemt, ne pat ierobežot. Šo tiesību robežas nosaka tiesa, balstoties uz izpratni par tiesībām, to izcelsmi, taisnīgumu un likumu.

Kas rada tiesības? 

Cilvēkam piemītošās pamattiesības - dzīvība, brīvība (apziņas, vārda un vispār), īpašums, u.c. ir radījusi "Māte Daba" vai "Dievs". Tās ir visaptverošas un neatņemamas tiesības, kas nav atkarīgas no likumiem vai jebkādām sabiedrības paražām.  Šīs tiesības ir katram no mums kopš dzimšanas. Mūsu pamattiesības nav piešķirtas ar kādu dekrētu vai atsevišķa likuma pieņemšanu  un pastāv ārpus cilvēka radīties priekšrakstiem, tās nav piešķirtas ar visžēlīgu karaļa, prezidenta vai abstraktu valsts lēmumu un tādēļ neviens tās nevar atņemt. Daudz un dažādas tiesības un valsts noteiktie labumi secīgi izriet no pamattiesībām, sīkāk nosakot kā pamattiesības praktiski pielietojamas, tādēļ tās nav vienkārši grozāmas. Bet labumi, ko valsts ir gan piešķīrusi, bet kas neizriet no pamattiesībām ir 'privilēģijas' un tās var gan brīvi grozīt, gan atcelt pavisam pēc likumīgas varas nesēju ieskatiem.

Likumus un normatīvus pieņem cilvēki, mūsu pārstāvji, ko vēlam katrās - Saeimas, pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Deputāts, nav ne kungs, ne arī kalps, bet pilnvarnieks - persona, kam tiek dota uzticība pārsāvēt noteiktu pilsoņu daudzuma intereses, līdzīgi kā mājas vecākais, ko ievēl noteiktu mājas pārvaldīšanas funkciju veikšanai. Un ik pēc noteikta laika pilsoņu kopums sanāk kopā, lai pārvērtētu iecelto pilnvarnieku sarakstu. Tādēļ lai cik arī rūgta kādreiz nebūtu patiesība, bet pilnvaras devējs (vēlētājs) vienmēr atbild (naudā izmērāmā veidā caur valsts budžetu) par pilnvarnieka (deputāta) rīcību.